Braucam uz Itāliju!

Kad sēdēju lidmašīnā, nevarēju vien beigt smaidīt, jo beidzot bija pienākusi tā diena…ceļojums uz Itāliju. Es to tā gaidīju! Ne tikai tāpēc,ka Itālija ir viena no manām mīļākajām valstīm, kur gribās atgriezties atkal un atkal, bet arī tāpēc, ka es pāris gadus nekur tā īsti nebiju bijusi. Jā, bija gandrīz divu nedēļu ceļojums ar auto līdz Norvēģijas ziemeļiem un atpakaļ, bija pāris dienu kruīzs uz Kopenhāgenu, biju pāris reizes bijusi Latvijā, bet tāds kārtīgāks izbrauciens uz ārzemēm nebija sanācis. Iemesls tam pavisam vienkārš- mūsu mazā brīnumiņa Elizabeth ierašanās pasaulē. Kaut gan es vienmēr zināju, ka, bērniņa ienākšana mūsu ģimenē, man netraucēs ceļot, tomēr, pirms doties apskatīt svešas zemes, izvēlējos mums visiem vienam ar otru aprast un iepazīties. Jau tā, kad Elizabeth bija tikai 4-ri mēnesīši,mēs aizlidojām uz divām nedēļām uz Latviju paciemoties pie vecmammām un vectēviem.Bet tas tomēr ir mazliet savādāk kā doties ceļojumā uz kādām citām zemēm.
Dienā,kad sēdējām lidmašīnā uz Milānu,Elizabeth bija 10-mit mēnesīši, un, manuprāt, ceļojums bija tieši laikā. No sākuma mazliet baidījos kā paies tās trīs stundas lidojuma, bet mazulīte izdomāja, ka viņa ir piekususi un nogulēja visu lidojuma laiku. Kā teiktu Mārtiņš Rītiņš:”kas gan var būt labāks par šo”!
Kur tad īsti mēs Itālijā devāmies? Uz Veronu. Ne vienmēr visi ceļi ved uz Romu, kaut labprāt atkal apciemotu arī Romu. Bet šoreiz izdomājām, ka gribam apskatīties gan Veronu, gan arī Milānu. Milāna gan mani īpaši nekad nav vilinājusi, bet tā kā lidojām Oslo-Milāna, tad būtu grēks tai vienkārši izbraukt cauri neapstājoties. Bet to atpakaļceļā,lai, dodoties mājup,tuvāk lidostai.
Visus savus ceļojumus cenšos kārtīgi saplānot, lai zinu, kas ir ko redzēt, kur kas atrodās, kā kur nokļūt,vai ir iespēja nopirkt biļetes iepriekš. Šoreiz šķiet,ka braucot ar tik mazu bērnu,man vajadzēja saplānot vēl labāk. Bet nē,tieši pretēji, es visu atstāju tādā mazā pašplūsmā.Protams, ceļojumu rokasgrāmata, par to kas jāredz Veronā un Milānā, tika izlasīta, tika iegādātas dažas biļetes un naktsmājas visur jau gaidīja, bet dienas ar aktivitātēm tika atstātas spontānām iegribām un sajūtam, nevis pakļautas stingram apskates objektu režīmam. Ja godīgi, tad šādi bija pat jaukāk un vēl vairāk varēju nepiekrist viedoklim, ka ar maziem bērniem var braukt tikai uz all inclusive Turcijā, Grieķijā jeb Spānijā. Nē, ar maziem bērniem var baudīt arī pilsētas, bet tam vajag laiku, jo viss notiek lēnāk. Protams, vecākiem arī jāaizmirst par stundām ilgu sēdēšanu vakarā restorānā pie glāzes vīna. Tā teikt: ēdam ātri un dzīvojam skaidrā 🙂
Tā kā atlidojām mēs uz Milānu, bet vispirms gribējām padzīvoties pa Veronu, nācās meklēt transportu kā uz turieni tikt. Cik no informācijas internetā biju sapratusi, tad mums vispirms no Milānas lidostas bija jātiek uz Milānas centru, jo no lidostas pa tiešo uz Veronu nekursēja ne autobusi, ne arī vilcieni, bet taksometrs sanāktu mazliet par dārgu. Atradām vilcienu uz Milānu un devāmies ceļā. Šis ceļa posms izvērtās par mazliet haotisku un nogurdinošu, jo izrādījās,ka vilciens brauc gandrīz divas stundas, bet mazulīte lidmašīnā bija kārtīgi izgulējusies un viņas vienīgā vēlme pastaigāties pa vilciena vagonu, mammai viņu turot aiz rociņām, izskatījās nepiepildāma dēļ pilnā vilciena. Protams, šāda vecāku bērna vēlmju ignorēšana lielākotiess vainagojas ar skaļu bļaušanu, ko galu galā apstādināja kāda pasažiere sākot Elizabeth māt ar roku un visādi šķobīties. Pffff, paldies viņai 🙂
Milānas centrālā dzelzceļa stacija…mjāāāā…pirmo reizi redzēju tik daudz cilvēkus vienuviet. Es jau domāju,ka ar saviem ratiem cauri netikšu, jo izskatījās, ka cilvēkiem, pat gribot, nav kur atkāpties,lai dotu mums ceļu. Arī Boriss grozīja galvu un domāja,ka ar abiem čemodāniem uz priekšu netiks. Bet iekļaujoties, citu braucēju straumē, mēs ļoti raiti tikām aizstumti uz priekšu gan ar visiem ratiem,gan abiem čemodāniem.
Nonākuši galvenajā centrālstacijas zālē, sākām lūkot pēc vilciena biļetēm tālāk uz Veronu. Ēst arī sāka gribēties.Izlēmām, ka prioritēsim vēdera prasības un tad iesim meklēt biļetes, jo cilvēks nav īsti cilvēks,ja ļoti gribas ēst un pacietības skala kļūst mazāka, kas, nu noteikti, nav tas labākais variants ceļojuma laikā.
Internetā biju izlasījusi, ka no Milānas uz Veronu var aizbraukt gan ar parasto vilcienu, gan ar ekspresi.Braucot ar ekspresi, ceļš top par 45-cām minūtēm īsāks. Šaubu nebij,jābrauc ar ekspresi. Bet, tāpat internetā biju izlasījusi, ka biļetes uz ekspresi ieteicams pirkt iepriekš, jo tās tiek ātri izpirktas, kaut ir diezgan dārgākas kā braucot ar parasto vilcienu. Es tās biļetes iepriekš nenopirku gan. Iemesls pavisam vienkāršs, naudu par šīm biļetēm neatgriež neatkarīgi no tā kāds iemesls tam, ka brauciens netika izmantots. Ņemot vērā to, ka nekad nevar zināt,vai lidojums no Oslo nekavēsies un, ka mēs veiksmīgi un laikā nokļūtu no lidostas uz centrālo staciju, es paļāvos uz veiksmi,ka biļetes būs pieejamas, kad būsim gatavi tās pirkt esot uz vietas Milānas centrālajā stacijā.
Mjā…lai arī parasti par veiksmi ceļojumos nevaru sūdzēties, tad šoreiz tā mani bija atstājusi. Kā paziņoja laipnais policists, kas stāvēja pie biļešu automātiem, tad visas ekspreša biļetes uz Verona izpārdotas un piedāvājās palīdzēt nopirkt biļetes uz parasto vilcienu,kas attietu pēc 15-mit minūtēm. Pieņēmām palīdzību bez liekas domāšanas, jo paši noteikti tās biļetes pirktu minūtes piecpadsmit, kamēr saprastu kur un ko spiest, nemaz ar nerunājot par paspēšanu uz vilcienu. Laikam izskatījāmies tādi bezpalīdzīgi ar saviem čemodāniem, mazuli ratos un mēģināšanu saprast uz kuru pusi ir vilciena perons, jo tas pats policists lika viņam sekot, iestūma mūs liftā, nospieda vajadzīgo pogu un novēlēja laimīgu ceļu. Atraduši peronu, vilcienu, vagonu, knapi paspējām iekārtoties, kad vilciens sāka savu ceļu uz Veronas pusi. Es vēl, vilcienā kāpjot, biju paspējusi pazaudēt Elizabeth ūdens pudelīti, ko man pēc brīža atdeva kāda sieviete. Izskatījās, ka viņa to bija pacēlusi un tad vagonā meklējusi, kurš varētu būt tās īpašnieks. Ah, jaukie, jaukie izpalīdzīgie itāļi!
Pēc gandrīz divu stundu brauciena, Elizabeth maza koncerta vecākiem un citiem pasažieriem, beidzot bijām Veronā. Pulkstenis rādīja astoņi vakarā, bijām noguruši, atkal gribējās ēst, bet dikti laimīgi, ka beidzot bijām ceļojuma galapunktā.
Iesēdāmies pirmajā taksometrā un devāmies uz mūsu mītnes vietu nākamajai nedēļai. Kā parasti caur Airbnb biju mums noīrējusi jauku trīsistabu dzīvoklīti. Tas atradās tieši vecpilsētas sirdī netālu no visiem svarīgākajiem Veronas apskates objektiem.

KategorijasCeļojumi, Verona 2017

Tagged as: , , ,

1 reply »

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s