Kad laiks apstājās

Telefons rāda, ka ārā esot +3 grādi, esmu aizlaidusies uz kafejnīcu, lai atgrieztos saulainajā Brač salā. Gribētos būt atkal tur ne tikai atmiņās, bet arī realitātē. Vēljoprojām nespēju noticēt cik man ļoti iepatikās Horvātija…noskaņa, arhitektūra, cilvēki, kalnu un ūdens krāsu palete.
Pirmajā dienā pēc ierašanās Mirca nolēmām iepazīt savu ciematiņu un tikai vēlāk doties pārējās salas apskatē.

Burtiski turpat aiz mūsu mājiņas sākās tā saucamā olive track: skaisti izveidota taka, kas vijās starp olīvkoku birztalām.

Diena gan bij mazliet par karstu, lai klīstu pa vietām kur burtiski nav ēnas, bet gājām vien. Man bij sapnis-paklaiņot starp olīvkokiem.Jāsaka gan, ka manā galvā visa tā klaiņošana starp olīvkokiem izskatījās daudz romantiskāk nekā to patiesībā piedzīvojām, bet kad saule cepina tā ka šķiet pakausis kūst, līdzi mazulis ratos ar maziem ritenīšiem un plusā drausmīga fobija no visiem rāpuļiem, tad grozi kā gribi, bet nesanāk tik romatiski kā filmās noskatīts un galvā izsapņots. Boriss vēlāk vakarpusē, kad vairs nebija tik traki karsts, visu taku izbrauca ar velosipēdu. Brač sala visā visumā ir ļoti draudzīga tiem kam patīk mīt pedāļus, skaistas takas un celiņi kas ved pa vietām kur ar auto nepiebraukt. Ja runāju par auto ceļiem, tad Brač to ir diezgan maz. Braukājot no vienas salas malas līdz otrai, visu laiku nācās braukt cauri vienām un tām pašām vietām. Nevar tā ņemt un apbraukt apkārt visai salai no vienas piekrastes pilsēteles līdz nākamajai.Sanāk it kā aizbraukt līdz vidum, tad braukt līdz vienai pilsētelei, tad pa to pašu ceļu atpakaļ uz galvenajām krustcelēm un griezt uz nākamo atzaru. Un tā lielākoties visu laiku.
Nesezonas burvība ir tā, ka visās malās nečum no tūristiem, nav tomēr tik karsts kā, piemēram, jūlijā vai augustā, kā arī cenas naktsmājām ir daudz pieklājīgākas. Mīnuss ir tāds, ka mazākās vietās veikali un ēstuves darbojas tikai tūristu sezonā un nesezonā var palikt arī bez vakariņam, ja tās domātas ēst tuvējā restorāniņā.
Bijām noskatījuši, ka mūsu ciematiņā Mirca ir viens restorāns un viens pludmales bārs.Par to pludmales bāru bij skaidrs, ka tas slēgts līdz vismaz maijam. Bet restorāns izskatījās atvērts, pat ar ēdienkarti logā. Kādu pusstundu pirms restorānam bij jāveras vaļā, bijām jau klāt un pastaigājāmies pa tuvējo pludmali sapņodami par horvātu tradicionālajiem ēdieniem vakariņās. Taču kad pienāca laiks restorānam vērt durvis, mūs uzrunāja, laikam, restorāna īpašnieks paskaidrojot, ka restorāns ir slēgts uz sezonu un tagad darbojoties tikai bārs. Tā kā nebijām īpaši ieinteresēti aizstāt vakariņas ar tikai grādīgajiem dzērieniem, tad jautājām vai tuvumā ir kāda vieta kur var aizbraukt vakariņās. Un izrādījās ka bija. Tagad gan nosaukumu vairs neatceros, bet tas bija grillrestorāns netālu no mūsu ciematiņa. Es nekad neiedomātos, ka tāda maza zemesceļa galā, olīvkoku audzes vidū, pareizāk sakot, nekurienes vidū, var būt tik fantastisks restorāns. Porcijas tik lielas, ka nācās prasīt, lai atlikumu ieliek līdzi. Cenas draudzīgas. Personāls burvīgs. Un padomāts par visiem: gan lieliem, gan maziem. Elizabeth bij sajūsmā par šūpošanos starp olīvkokiem uzslietajās šūpolēs un par iespēju saviem pirkstiņiem pataustīt vēl zaļās mazās olīves olīvkokā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s