Iekš to Brač

Kaut Brač sala ir tikai 40. km gara un 15.km plata, tai ir ļoti bagāta vēsture un daba. Šoreiz mūsu mērķis nebij ne uzkāpt augstākajā kalna virsotnē, ne arī apskatīt visas baznīcas un muzejus. Bet ja tāda vēlme pastāv, tad Brač ir gan kalni, meži, akmenslauztuves, baznīcas, klosteri un muzeji.

Supetar ir viena no salas divām pilsētām, kur ostā pienāk un attiet satiksmes prāmji. Uz Supetar,piemēram, var atkuģot no Split. Savukārt turpinot ceļu uz Dubrovnik, prāmi labāk ņemt no Sumartin pilsētas.

Supetar pabijām vairākas reizes. Tad aptieku meklējām, tad pastkartes un tad atkal vienkārši pastaigājāmies. Elizabeth bij sajūsmā par kaķiem uz ielas. Nezinu gan vai klaidonīši jeb šie pastaigā tāpat kā mēs, bet neizskatījās dikti traucēti no Elizabeth priekā spiegšanas.

Kamēr klīdām un braucām pa Supetar ielām, viens gan bij dikti skaidrs- ar auto šajā (un ne tikai šajā) Brač pilsētā palikt bez nerviem var viens un divi. Pirmkārt parkošanās iespējas ir minimālas. Otrkārt ielas ir ļoti šauras un norādes nevis palīdz tikt ārā no pilsētas, bet velk lielākos un lielākos neceļos. Un atkal pieminēšanas vērts, ka mēs bijām nesezonā, kad tūristu gandrīz nav.Kā visas automašīnas pa tām ielām izgrozās vasaras karstumā, atliek tikai minēt.

Vēl viena pludmale, kuru apmeklējām saucās Lovrečina. Patiesībā ieklīdām nejauši ceļā uz Pučišca pilsēteli. Izskatījās, ka Lovrečina ir tāda iemīļota vieta tūristu vidū-ar kārtīgu pludmales restorānu, kas gan bij sezonai slēgts, gan ar laipām, piestātnēm jahtām un protams, smiltīm oļu vietā. Man tās smiltis lielu prieku neizraisīja, Elizabeth gan rakās kā tāds mazs šunelis, bet Boriss izvēlējās uzkāpt vietējā pakalniņā aplūkot kādas senas bazilikas drupas.

Pučišca mums vairāk atmiņā paliks kā vieta, kurā bistro pasūtīto ēdienu gaidījām gandrīz stundu.

Stāsts tāds. Pēc Lovrečinas pludmales apmeklējuma, kārtīgi izkratījām bērnu no smiltīm un turpinājām ceļu uz nodomāto galamērķi Pučišcu. Apetīte arī bija saradusies un staigājot pa Pučišcu, paralēli pilsētas apskatei, meklējām jauku vietiņu kur piesēst ko uzkost. Izskatījās ka lielākotiess visur uz pasūtīto vajadzētu gaidīt diezgan ilgu laiciņu, tāpēc ieraugot vārdu Bistro un redzot ka tur sēž tikai vēl viens pāris un pasūta ēdienu, metāmies iekšā ar domu, ka tūlīt jau tiksim pie kā garda. Bet galu galā nosēdējām stundu dzerot tikai kafiju un sulu, jo izrādījās, ka nesezonā šajā iestādē strādā tikai viens darbinieks, kas ir gan viesmīlis,gan pavārs. Tā kā pāris pirms mums bija pasūtījuši tādas kārtīgas porcijas ar steiku un frī kartupeļiem, tad, protams, mums uz mūsu pankūkām nācās gaidīt. Un, protams, tā kā mēs nezinājām, ka visu dara viens cilvēks, tad mēs bijām pasūtījuši pankūkas ar trīs dažādiem pildījumiem. Uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt reizes, kad esmu izteikusi savu neapmierinātību ēstuvēs jeb naktsmītnēs, bet šoreiz biju ļoti nikna par ilgo gaidīšanu. Kā arī biju diezgan sakaunējusies, kad sapratu, ka visu dara viens cilvēks un es tur sēžu un rūcu. Pankūkas, starp citu, bija debešķīgi gardas. Un lai es sakaunētos vēl vairāk, tad promejot bistro aizmirsu Elizabeth ūdens pudelīti un nabaga norūktā viesmīle dabūja vēl mums skriet pakaļ, lai to atdotu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s